Juan Gris, 1912, Portrait of Pablo Picasso, The Art Institute of Chicago
Juan Gris, 1912, Portrait of Pablo Picasso, The Art Institute of Chicago
Juan Gris, 1912, Portrait of Pablo Picasso, The Art Institute of Chicago
Pablo Picasso, 1907, Les Demoiselles d'Avignon, Museum of Modern Art, New York
Kubisms
Kubisma ideja ir reprezentēt objektu, notikumu no visiem iespējamiem leņķiem un stūriem, it kā mēs būtu klātesoši.
Kubisms bija viens no nozīmīgākajiem 20.gadsimta mākslas virzieniem, kas vēlāk radījis lielu ietekmi un atspēriena punktu arī citām kustībām, piemēram, dadaismam un sirreālismam. Tā aizsākumi meklējami Parīzē, kur spānis Pablo Pikaso un francūzis Žoržs Braks veicināja šī virziena attīstību.
Ietekme un iedvesma meklējama pie postimpresionisma gleznotāja Pola Sezāna, kura pēdējie darbi attainoja ierasto no relatīvi cita skatu punkta. Pablo Pikaso iedvesmojās arī no āfrikāņu cilšu maskām, kuras ir ne-dabīgas, stilizētas, taču tomēr reprezentē cilvēka dabu.
"Viss, ko tu vari iedomāties, ir reāls."
-Pablo Picasso
Analītiskais kubisms
Pirmo kubisma periodu (1908-1912) sauc par analītisko kubismu, jo tam ir raksturīgi vairāki skatu punkti un plaknes, kas pārklājas. Tiek uzsvērta krāsu vienkāršība, kas nenovērš uzmanību, tādējādi saglabājot formas lielo nozīmi.
Sintētiskais kubisms
Par sintētiskā kubisma periodu tiek uzskatīts laika posms no 1912-1914 gadam. Tam ir raksturīgas vienkāršākas formas un spilgtākas krāsas. Tas sākās ar dažādu kolāžu viedošanu no citu veidu materiāliem ar dažādām tekstūtām. Sintētiskais kubisms tik ļoti nelauž objektu pa katu punktiem, kā tas raksturīgs analītiskajam kubismam.